Pērciet heparīnu

Zāles ir asinis šķidrinoša iedarbība, pirms lietošanas konsultējieties ar speciālistu!

Heparīnu lieto šādos gadījumos:

• Vēnu trombozes (ieskaitot apakšējo ekstremitāšu virspusējo un dziļo vēnu trombozi un nieru vēnu trombozi) un plaušu embolijas profilakse un ārstēšana;
• ar priekškambaru mirdzēšanu saistīto trombembolisko komplikāciju profilakse un ārstēšana;
• perifēro artēriju embolijas profilakse un ārstēšana (tostarp tās, kas saistītas ar mitrālā sirds slimību);
• akūtas un hroniskas patēriņa koagulopātijas (ieskaitot I stadijas DIC) ārstēšana;
• akūts koronārais sindroms bez pastāvīga ST segmenta pacēluma EKG (nestabila stenokardija, miokarda infarkts bez ST segmenta pacēluma EKG);
• miokarda infarkts ar ST segmenta pacēlumu: ar trombolītisko terapiju, ar primāru perkutānu koronāro revaskularizāciju (balonu angioplastika ar vai bez stentēšanas) un ar augstu arteriālās vai venozās trombozes un trombembolijas risku;
• mikrotrombozes un mikrocirkulācijas traucējumu profilakse un terapija, tai skaitā ar hemolītiski-urēmisko sindromu;
• glomerulonefrīts (ieskaitot lupus nefrītu) un ar piespiedu diurēzi; asins koagulācijas profilakse asins pārliešanas laikā, ekstrakorporālās cirkulācijas sistēmās (ekstrakorporālā cirkulācija sirds operāciju laikā, hemosorbcija, citoferēze) un hemodialīzes laikā;
• perifēro vēnu katetru ārstēšana.

No asinsrites sistēmas puses:

• var izraisīt trombocitopēniju,
• kuņģa-zarnu trakta asiņošana,
• asiņošana injekcijas vietā, spiedienam pakļautās vietās, no ķirurģiskām brūcēm, kā arī asinsizplūdumi citos orgānos.

No gremošanas sistēmas:

• slikta dūša,
• apetītes zudums,
• vemšana,
• caureja,
• palielināta aknu transamināžu aktivitāte.

Ir iespējamas arī alerģiskas reakcijas:

• ādas pietvīkums,
• nieze,
• drudzis,
• nātrene,
• rinīts,
• bronhu spazmas,
• sabrukt,
• anafilaktiskais šoks.

Ilgstoši lietojot, blakusparādības tiek konstatētas arī no muskuļu un skeleta sistēmas:

• osteoporoze,
• spontāni lūzumi.

Citi:

• pārejoša alopēcija,
• hipoaldosteronisms.

Asiņošana

Galvenās heparīna terapijas komplikācijas ir hemorāģiskas. Smaga asiņošana tika novērota 1-33% pacientu (vienā pētījumā bija 3 nāves gadījumi no 647 pacientiem (Levine and Hirsh, 1986)). Jaunākos pētījumos ar pacientiem ar PE smaga asiņošana tika novērota mazāk nekā 3% pacientu, kuri tika ārstēti ar intravenozu heparīnu (Levine et al., 1998). Salīdzināmi dati tika iegūti, ārstējot PE ar zemas molekulmasas heparīniem. Kopumā asiņošanas risks palielinās, palielinoties dienas devai un aPTT, taču korelācija starp šiem rādītājiem ir vāja, un asiņošana var rasties pat pie terapeitiskām aPTT vērtībām. Tos parasti izraisa blakusslimības, piemēram, nesen veikta operācija, trauma, peptiskas čūlas slimība vai trombocitopātijas. Heparīna antikoagulanta iedarbība beidzas dažas stundas pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas. Vieglas asiņošanas gadījumā parasti nav nepieciešams ordinēt antidotu heparīnu . Dzīvībai bīstamas asiņošanas gadījumā heparīna darbību var ātri apturēt ar lēnu protamīna sulfāta infūziju . Lai nodrošinātu heparīna neitralizāciju, jāievada minimālā protamīna sulfāta deva ( 1 mg uz katrām 100 organismā atlikušajām heparīna vienībām, to ievada intravenozi lēni (līdz 50 mg 10 minūtēs )).

Heparīna trombocitopēnija

Šī diagnoze tiek veikta ar trombocītu skaita samazināšanos zem 150 000 µl jeb 50% no sākotnējā līmeņa. Tas rodas aptuveni 3% pacientu pēc 5–10 dienu ilgas ārstēšanas ar parasto heparīnu (Warkentin, 1999). Zemas molekulmasas heparīni reti izraisa trombocitopēniju . Trešdaļai pacientu ar šo komplikāciju attīstās smaga tromboze (dažreiz dzīvībai bīstama vai nepieciešama ekstremitāšu amputācija), kas var būt pirms trombocitopēnijas. Biežākās ir vēnu tromboze un plaušu embolija, taču iespējama arī perifēro artēriju tromboze, miokarda infarkts, insults. Heparīna trombocitopēniju var pavadīt divpusēja virsnieru nekroze, ādas bojājumi injekcijas vietās un dažādas sistēmiskas reakcijas. Trombocitopēnijas vai citu iepriekš minēto komplikāciju parādīšanās pēc 5 heparīna terapijas dienām vai vēlāk (neatkarīgi no devas vai lietošanas veida), nekavējoties jāpārtrauc zāļu lietošana. Pacientiem, kuri iepriekšējos 3-4 mēnešus ārstēti ar heparīnu, atlikušo antivielu dēļ heparīna trombocitopēnija var attīstīties ātrāk. Diagnozi var apstiprināt, nosakot antivielas pret heparīna kompleksu ar trombocītu faktoru 4, kā arī pētot no heparīna atkarīgo trombocītu aktivāciju. Tā kā pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas var rasties tromboze (Wallis et al., 1999; Warkentin, 1999), heparīna trombocitopēnijas gadījumā tiek nozīmēti citi antikoagulanti - lepirudīns vai danaparoīds (skatīt zemāk). Šādos gadījumos nevajadzētu lietot zemas molekulmasas heparīnus, jo tie bieži krusteniski reaģē ar antivielām pret parasto heparīnu. Varfarīns pacientiem ar parīna trombocitopēniju var izraisīt mitru gangrēnu (Warkentin et al., 1997) vai multiplu ādas nekrozi (Warkentin et al., 1999), to var parakstīt tikai pēc trombocitopēnijas likvidēšanas un ārstēšanas ar citiem antikoagulantiem.

Citas komplikācijas

Pacientiem, kuri saņem heparīnu intravenozi vai subkutāni, aminotransferāžu aktivitāte bieži nedaudz palielinās, ja bilirubīna līmenis ir normāls un sārmainās fosfatāzes aktivitāte ir normāla. Ilgstoša ārstēšana ar terapeitiskām heparīna devām (vairāk nekā 20 000 vienību dienā, piemēram, 3-6 mēnešus) retos gadījumos var izraisīt osteoporozi ar mugurkaula kompresijas lūzumiem. Heparīns pat nelielās devās kavē aldosterona sintēzi virsnieru dziedzeros un dažkārt izraisa hiperkaliēmiju.

Kontrindikācijas

Dažādas slimības, ko pavada asins recēšanas palēninājums; hemorāģiskā diatēze; hemorāģisks insults; jebkuras lokalizācijas asiņošana (izņemot asinsizplūdumus plaušu un nieru emboliskā infarkta gadījumā); smagi nieru un aknu darbības traucējumi.

Heparīnu nedrīkst lietot patoloģiskos apstākļos, kas saistīti ar paaugstinātu asiņošanas risku , piemēram:

• sirds un asinsvadu sistēmas slimības: akūts un subakūts infekciozs endokardīts, smaga nekontrolēta arteriālā hipertensija, aortas sadalīšana, smadzeņu aneirisma;
• kuņģa-zarnu trakta (GIT) erozīvi un čūlaini bojājumi (tostarp stresa izraisīti), barības vada varikozas vēnas aknu cirozes un citu slimību gadījumā, ilgstoša kuņģa un tievās zarnas drenāžas lietošana, čūlainais kolīts, hemoroīdi;
• asinsrades orgānu un limfātiskās sistēmas slimības: leikēmija, hemofilija, trombocitopēnija, hemorāģiskā diatēze;
• centrālās nervu sistēmas slimības: hemorāģisks insults, traumatisks smadzeņu bojājums; ļaundabīgi audzēji; iedzimts antitrombīna III deficīts un aizstājterapija ar antitrombīna III zālēm (lai samazinātu asiņošanas risku, nepieciešams lietot mazākas heparīna devas).

Heparīnu ievada subkutāni, intravenozi (bolus vai pilienu veidā). Heparīnu ordinē nepārtrauktas intravenozas infūzijas veidā vai regulāru intravenozu injekciju veidā, kā arī subkutāni (vēderā). Nātrija heparīnu nedrīkst ievadīt intramuskulāri intramuskulāru hematomu attīstības riska dēļ . Subkutānas injekcijas vēlams veikt ​_d04a07d8-9cd1-3239-9149-20813d6c673b apvidū, izņēmuma gadījumu augšdaļā vai priekšējās sānu sienā vienlaikus izmantojot tievu adatu , kas jāiedur dziļi, perpendikulāri ādas krokā, turot starp īkšķi un rādītājpirkstu līdz injekcijas šķīduma beigām . Katru reizi ir nepieciešams mainīt injekcijas vietu (lai izvairītos no hematomas veidošanās).

Devas režīms ir individuāls, atkarībā no lietotās zāļu formas, indikācijām, klīniskās situācijas un pacienta vecuma.

Akūta miokarda infarkta gadījumā ieteicams ievadīt intravenozi heparīnu 15 000-20 000 vienību devā jau ātrās palīdzības mašīnā un turpināt slimnīcā vismaz 5-6 dienas, subkutānu ievadīšanu devā 40 000 vienību dienā ( ik pēc 4 -6-8 stundas stundas 5000-10000 SV ).

Perifērās trombozes gadījumā vispirms intravenozi ievada 5000 SV heparīna, pēc tam 30 000-40 000 SV dienā 3-6 reizes dienā subkutāni vai ar infūzijas sūkni ar ātrumu 18 V / (kg h) APTT kontrolē. .

Trombembolijas profilaksei pirms un pēcoperācijas periodā heparīnu ievada 5000 SV subkutāni 1-2 reizes dienā .

Plaušu artērijas masīvas trombozes gadījumā zāles tiek ievadītas pa pilienam 40 000–60 000 SV devā 4–6 stundas, pēc tam tās pāriet uz intramuskulāru ievadīšanu 40 000 SV dienā.

Veicot tiešu asins pārliešanu , heparīnu injicē donora vēnā 7500-10000 SV .

Tā kā aktīvās sastāvdaļas var izgulsnēties, nātrija heparīnu nedrīkst sajaukt ar citām zālēm.

Sodium heparin solution is incompatible with the following drug solutions: alteplase, amikacin, amiodarone, sodium ampicillin, sodium benzylpenicillin, ciprofloxacin, cytarabine dacarbazine, danorubicin, diazepam, dobutamine, doxorubicin hidrohlorīds, droperidols, eritromicīns, gentamicīna sulfāts, haloperidola laktāts, hialuronidāze, hidrokortizona nātrija sukcināts, dekstroze (glikoze), idarubicīns, kanamicīna sulfāts, nātrija meticilīns, netilmicīna hidrofurola sulfāts, hidrofurola sulfāts, promolīnsulfāts, hidrohlorolamīdsulfāts, opioīdi, oksitetraciklīna hidrohlormazīns B , tetraciklīna hidrohlorīds, tobramicīna sulfāts, nātrija cefalotīns, cefaloridīns, vankomicīna hidrohlorīds, vinblastīna sulfāts, labetalola hidrohlorīds, nikardipīna hidrohlorīds.

Nātrija heparīna antikoagulanta iedarbība pastiprinās , ja to lieto vienlaikus ar citām zālēm, kas ietekmē hemostāzi, tai skaitā prettrombocītu līdzekļiem (acetilsalicilskābi, klopidogrelu, prazugrelu, tiklopidīnu, dipiridamolu), netiešajiem antikoagulantiem (varfarīnu, fenilīnu. Syncumar ), trombolītiskiem līdzekļiem (altokīnaeplāzi, streptokīna eplāzi). , urokināze), nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (fenilbutazons, ibuprofēns, indometacīns, diklofenaks u.c.), glikokortikosteroīdi un dekstrāns, kā rezultātā palielinās asiņošanas risks. Turklāt nātrija heparīna antikoagulanta iedarbība var pastiprināties, ja to lieto kopā ar hidroksihlorokvīnu, sulfinpirazonu. probenecīds, etakrīnskābe, citostatiskie līdzekļi, cefamandols, cefotetāns, valproskābe, propiltiouracils.

Nātrija heparīna antikoagulanta iedarbība samazinās , vienlaikus lietojot AKTH, antihistamīna līdzekļus, askorbīnskābi, melno graudu alkaloīdus, nikotīnu, nitroglicerīnu, sirds glikozīdus, tiroksīnu, tetraciklīnu un hinīnu. Nātrija heparīns var samazināt AKTH, glikokortikosteroīdu un insulīna farmakoloģisko darbību.

Jūs varat iegādāties heparīnu mūsu vietnē pilnīgi legāli.

Piegāde tiek veikta uz visām pasaules valstīm, kurās nav oficiāla pasta saņemšanas un nosūtīšanas aizlieguma (galvenokārt salu valstis).

Mēs garantējam, ka jūs bez problēmām saņemsit savu paku ar Heparīnu muitā ( mums ir savi piegādes kanāli uz valstīm ar stingru muitu ).

Mēs garantējam naudas atmaksu, ja jūsu paka jums nav piegādāta kāda iemesla dēļ saskaņā ar PayPal aizsardzības politiku.

Karantīnas dēļ piegādes laiks var nedaudz palielināties, taču piegāde joprojām saglabājas saprātīgās robežās un nepārsniedz piegādes laiku Ziemassvētku izpārdošanas laikā.

Recepte nav nepieciešama!

Jūs varat legāli iegādāties heparīnu mūsu vietnē bez receptes! 

Nātrija heparīna terapijas efektivitātes un drošības laboratoriskā uzraudzība.

Nātrija heparīna deva jāpielāgo, pamatojoties uz asins recēšanas laboratorijas parametriem. Lietojot nātrija heparīnu, ir jākontrolē aktivētā daļējā tromboplastīna laiks (APTT) vai asins recēšanas laiks (CWT) . Ievadītā nātrija heparīna deva tiek uzskatīta par adekvātu, ja APTT ir 1,5-2,5 reizes lielāka par kontroles vērtībām ​_d04a07d8-9cd1-3239-07d8-9cd1-3239-9149-6 kontrolvērtībām ja. Ar nepārtrauktu nātrija heparīna intravenozu infūziju ieteicams noteikt sākotnējo APTT, pēc tam noteikt APTT ik pēc 4 stundām , kam seko nātrija heparīna infūzijas ātruma palielināšana vai samazināšana, līdz tiek sasniegts APTT mērķa līmenis (1,5-2,5). reizes lielāks nekā parasti), pēc tam nosakiet APTT ik pēc 6 stundām. Ievadot nātrija heparīnu bolus veidā intravenozi, ieteicams noteikt sākotnējo APTT, pēc tam noteikt APTT pirms katras bolus ievadīšanas, kam seko ievadītās nātrija heparīna devas palielināšana vai samazināšana. Subkutāni ievadot nātrija heparīnu, ieteicams kontrolēt APTT 4-6 stundas pēc injekcijas, kam seko palielināt vai samazināt ievadīto nātrija heparīna devu. Ievadot zemādas heparīna nātrija sāls mazas devas (5000ME 2-3 reizes dienā) trombozes profilaksei, nav nepieciešams regulāri kontrolēt APTT, jo. tas nedaudz palielinās.

Pirms plānveida ķirurģiskas iejaukšanās, lai samazinātu asins zudumu operācijas laikā un pēcoperācijas periodā, parasti ieteicams pārtraukt perorālo antikoagulantu (varfarīnu) un antiagregantu (acetilsalicilskābi, klopidogrelu, tiklopidīnu) lietošanu 7 dienas pirms operācijas .